+ 371 2666 7444 (12:00-18:00)

Arī disko bumbu Ivetai un Atim

Darīt labus darbus ne tikai svētkos, bet arī ikdienā – uz to aicina Līga Uzulniece. Viņa jau vairākus gadus organizē un aicina piedalīties dažādos labdarības projektos, tostarp sarūpējot dāvanas arī cilvēkiem pansionātos.

Domājot par Ziemassvētkiem un dāvanām, atceros kādu svētku vakaru no savas bērnības, kad mūs savāda vecīša izskatā apciemoja kaimiņu onkulis, kuram toreiz bija tuvu pie astoņdesmit. Kā bērni gan viņu neatpazinām, taču viņa izskats vairāk liecināja par kādu no budēļu bara noklīdušu ķekatnieku, nevis sārtajā mētelī ar balto bārdu tērpto kungu. Toreiz savādais vecītis paziņoja, ka pa ceļam pie mums ir redzējis citplanētiešus, bet mums ar māsu uzdāvināja cepumus, kas bija gatavoti no smilšu mīklas. Tajā brīdī bijām tik pārtseigtas un izbrīnītas, ka mums patiešām likās – tas ir kāds citlpanētiešus redzējis viedais, tikai tie cepumi – tādi pavisam vienkārši. Neatceros, kas tajā gadā vecāku un vecvecāku sarūpēts bija zem eglītes, taču šie cepumi man vienmēr paliks spilgtā atmiņā kā kaut kas īpašs un to sauso garšu varu sajust joprojām. Izrādās, nemaz tik daudz nevajadzēja, lai kaut kas saviļņotu tā, ka atmiņa paliek visam mūžam.

Par to, cik bieži patiesam priekam vajag maz, zina stāstīt arī biedrības NSUS (No sirds uz sirdi) un sociālā uzņēmuma Eņģeļu pasts idejas autore Līga Uzulniece. Jau vairākus gadus viņa rūpejas par projektiem Ziemassvētku vecīša darbnīca, Piepildi sapni, Vēstules un kartiņas, kuru ietvaros gan Ziemassvētkos, gan visa gada garumā ikviens no mums var nosūtīt dāvaniņu vai kartiņu kādam sociālās aprūpes centra iedzīvotājam, tā padarot kāda cilvēka ikdienu mazliet gaišāku un par vienu pārsteigumu bagātāku.

Saldumi, šampūns, kalendārs, siltas zeķes, lakats, zīda šallīte, vitamīni, dvielis, džemperis, čības, mazs radio aparāts ar austiņām, spilvens, bārdas dzenamais aparāts, krustvārdu mīklas, odekolons, smaržas, kafija, lietussargs, lūpukrāsa, kārtis, vasaras salmu cepure, mandalu krāsojamā grāmata, zīmuļi, grāmata cietos vākos, krokši, krūzīte un arī disko bumba vai vienkārši pārsteigums ir lietas, ko sociālo aprūpes centru iedzīvotāji vēlētos saņemt Ziemassvētkos.

“Nav svarīgi, ka centrā ir kopējais radio vai kopējā krūze. Tur dzīvojošajiem cilvēkiem ir ļoti svarīga arī sava lieta – sava kafija, sava krūzīte, savs spilvens,” uzsver Līga, uzreiz piebilstot, ka projektā Piepildi sapni, kurā dāvaniņu iespējams nosūtīt visa gada garumā, kāds kungs esot vēlējies draudzeni, bet kāds cits atzinis, ka labprāt saņemtu kartiņu. “Kad man to pateica, es kādas pāris minūtes klusēju. Vai no mums kāds pasaka, ka mums tikai kartiņu vajag? Kungam ir 64 gadi un viņam vajag kartiņu.”

Nosapņots nosaukums
Līgu Uzulnieci sastopu viņas vienistabas birojā Valdlaučos. Par to, kā pirms astoņpadsmit gadiem, kad vēl strādājusi poligrāfijas uzņēmumā, nonākusi līdz sociālajai jomai, viņa stāsta ar neizsmeļamu enerģiju un aizkustinājumu.

“Es nonācu pie atklāsmes, ka man kaut ko tādu ļoti gribas, nevis vajag darīt,” skaidro Līga un atklāj, ka jau no bērnības uzaugusi vidē, kur vienmēr kādam skriets palīgā. “Mana mamma 43 gadus strādāja ātrajā palīdzībā, pati esmu braukusi izsaukumos un redzējusi dažādas situācijas, pat kādu laiku mācījos medicīna skolā. Izaugot šādā sociālajā vidē, man līdzjūtība un līdzcietība ir diezgan saprotama.”

Sākumā viņa nolēmusi palīdzēt kādam konkrētam bērnunamam, piemēram, aizvedot turp lieko papīru no darba, sarūpējot vannu bumbas vai vienkārši aizejot uz pasta nodaļu un pasūtot bērniem kādu preses izdevumu. Sieviete atceras, ka pirmais brauciens uz bērnunamu bijis asaru un stresa pilns, jo bijis bail, ka bērni viņu varētu uztvert kā potenciālo mammu. Taču tas bijis tikai sākumā, un turpmākos trīspadsmit gadus Līga savu iespēju robežās centusies bērnunamus atbalstīt. Ar laiku viņa pat sapratusi, ka nevēlas darboties tikai kā privātpersona un apsvērusi domu par labdarības biedrības dibināšanu.

“Nosapņoju sapni, kurā man blakus stāv vīrieša tēls un saka: “Tev tas ir jādara no sirds uz sirdi!” Tieši tādus vārdus. Pamodos, pierakstīju tos uz lapas. Toreiz es vēl nezināju, dibināt vai nedibināt biedrību. Pēc sapņa vairs nedomāju, un iesniedzu dokumentus,” atklāj Līga, kura biedrības nosaukumu NSUS (No sirds uz sirdi) piereģistrējusi saīsinātā variantā, jo uzņēmuma reģistrā garais nosaukums jau bijis. Tad arī Līga nolēmusi, ka aicinās bērnus, lai viņi uzzīmē to, ko visvairāk kāro Ziemassvētkos, lai pēc tam varētu šādas dāvanas sarūpēt. “Toreiz saņēmu 65 zīmējumus, tad atkal es raudāju. Sēdēju, visa gulta noklāta ar zīmējumiem, un sapratu, ka nu ir ziepes. Viņi ir to vēlējušies, Līga, kā tu rīkosies tālāk?” Nācies izdomāt principu, kā to pasniegt līdzcilvēkiem, lai viņi saprastu, kas jādara.

“Sākumā, kad publicēju sarakstu inernetā, bija pilnīgs klusums, un es domāju, ka esmu izgāzusies, bet tad pienāca zvans no viena mana tagadējā sadarbības partnera, kurš eica: “Klausies, es savai komandai uzņēmumā izziņoju, paskatīsimies kā nostrādās.” Joprojām esmu patiecīga viņam par to zvanu, tas bija tāds “uhhh” un aizgāja!” saka Līga. Togad praktiski visas dāvanas šī uzņēmuma darbinieki arī sarūpējuši. Tā izveidojies princips, kas līdz šim arī strādājis – Mājas lapā tika publicēts saraksts ar vārdiem un dāvaniņām, ko kurš vēlas, un ziedotāji sazinājušies ar Līgu, lai pieteiktos, kam ko dāvinās.

Šobrīd Līgas uzmanības lokā ir sociālās aprūpes un rehabilitācijas centri pieaugušjiem. “Harmoniski nonācu līdz senioriem,” saka Līga. Kad reiz saņēmusi lapu ar zīmējumu, kurā bijis uzzīmēts jaunākais telefona aparāts un vēl pierakstīts klāt modeļa numurs, viņa sapratusi, ka vienu aifonu var sadalīt uz trim aprūpes centriem un senioriem sanāks labas dāvanas.

“Sarakstā jau var redzēt, ko viņiem vajag – pledu, čības, zeķes. Tas salīdzinājumā ar to, ko bērni prasa, ir smieklīgi maz, un viņi no tā ir laimīgi,” paskaidro Līga, un vēl piebilst – svarīgi arī, ka par šiem vecajiem cilvēkiem vispār aizdomājas un uzzina. “Cilvēks saņem vēstulīti un jautā, bet “kā viņš Amerikā zina, ka es te dzīvoju?”” smaidot stāsta Līga. Te jāpiebilst – viņas vadītie projekti jau pirmajā gadā kļuvuši starptautiski un tajos iesaistījušies arī tautieši citviet pasaulē.

Kas notiek centros
Līga uzsver, ka aprūpes centros cilvēki nonāk dažādu iemeslu dēļ, ne visi tur dzīvojošie cilvēki ir vientuļi. “Mana omīte ir aprūpes centrā, jo mums ģimenē tā sanāca, ka mamma aizgaja tai saulē. Omītē vairs nevarēja palikt mājās un pati sen jau teica, ka girb iet tur, kur viņai ir domubiedri,” stāsta sieviete un norāda, ka šādos centros nonāk gan vientuļi cilvēki, kuri vairs nevar parūpēties paši par sevi, gan tādi, kam ir mīloša ģimene, bet cilvēkam ir nepieciešama profesionāla un sociāla aprūpe tādā kvalitātē, kādu ģimene vairs nevar sniegt. Esot arī gadījumi, kad ģimene vienkārši negrib rūpēties par veco cilvēku un tāpēc aizved viņu uz pansionātu. Taču viena šablona neesot. “Cilvēki dažreiz ir dilemmas priekšā – viņi negrib saņemt sabiedrības nosodījumu, ka ielikuši savu cilvēku centrā. Stāstu ir tik daudz! Vairs nav vecie laiki, kad bija tikai viens ceļš,” skaidro Līga.

Neesot arī vienādu aprūpes centru. “Ir centri, kas ir tikko uzbūvēti. Pēc kaut kādiem standartiem, kur ir pilnīgi viss. Bet ir arī vecas mājas, piemēram, pansionāti vecajās skolu ēkās, kur iekšā vēl ir apaļā krāsns,” savos novērojumos dalās Līga. “Mana pieredze ir ļoti liela. Vienā skolā ir pansionāts, kur ir četrdesmit pieci cilvēki un pie viņiem var būt mājīgāk nekā jaunā eiroremonta panisonātā. Nav svarīgi, vai tās telpas izskatās vecākas vai jaunākas, svarīga ir attieksme centrā, ģimeniskuma un siltuma sajūta.”

Kad Līga uzsākusi Eņģeļu pasta un Piepildi sapni projektu sadarbībā ar centra darbiniekiem, sākumā cilvēki neesot sapratuši, ko no viņiem prasa. “Man atsoņdesmit gados prasa, ko es vēlos? Jūs smejaties?” reakciju atstāsta Līga. Nav retums, ka pirmajā reizē sociālā darbinieka jautājums par to, ko cilvēks vēlas dāvanā, cieš neveiksmi, bet vēlāk jau pansionātu iemītnieki ir sapratuši ideju, sāk īpaši par to domāt un atzīstas, kāds ir viņa tā brīža kvēlākais sapnis. Piemēram, kundzes ilgojas pēc platmales, saulesbrillēm, krellēm – tādām, kādas viņām nekad nav bijis. “Šie saraksti tāpat neveidojas, centra darbinieki iegulda laiku, lai tos apkopotu. Pie tam – tas viņiem nav obligāts pienākums,” paskaidro projekta vadītāja. “Vakar viena centra iedzīvotājs atteicās piedalīties, jo viņam neesot nekādas vēlmes. Nevis tā, ka cilvēks neko negrib, bet viņš ir tik apātisks un skumjš, ka viņš pat nevar izteikt savu vēlmi. Tāpēc gribu, lai līdzcilvēki saprot, ka lai līdz mums publiski atnāktu informācija, ka kāds vēlas istabas čības, kafiju vai krūzīti, daudz darba vajadzīgs.”

Kad cilvēki saņēmuši pirmās dāvanas, bijuši arī jautājumi – kas tagad jādāra? Vai viņiem par tām jāmaksā? “Ir asaras, tāpēc, ka viņi netic,” ar aizkustinājumu stāsta Līga. Kāds dāvaniņas saņēmējs, esot ziedotājam aizrakstījis vēstuli un pateicis: “Paldies, bet es jau to neprasīju.” Ziedotājs, savukārt, par to saskumis. Tāpēc dažreiz Līgai nākoties ziedotajiem skaidrot, ka seniors var aizmirst savu vēlēšanos. “Ir jāsaprot, ka cilvēks tajā vecumā var neatcerēties, ko viņš tikko ir teicis. Protams, ir tādi, kas ļoti labi atcerās un saka, cik jūs perfekti visu izpildījāt.”

No brīža, kad centri sākuši piedalīties Līgas organizētajos projektos, viņa saņēmusi ļoti daudz atsauksmju. “Labuma guvēji nav tikai tie vecie cilvēki, labuma guvēji ir visa centra komanda, jo viņi taču kopā atver dāvanas – arī centra darbinieks līdzizbauda visu to prieku,” paskaidro Līga un aicina iedomāties, kā tas ir, kad aprūpes centrs viss mirgo no prieka, kas valda arī komandā. Esot bijis pat tā, ka zvana iestādes vadītāja un saka: “Mūsu centrā visi no tā prieka divus centimetri virs zemes lidinās.”

“Ir cilvēki, kas centros saka, ka viņiem dzīvē neviens neko nav uzdāvinājis. Bija kundze, kura uzvilka zābaciņus un ar tiem gandrīz gulēt gāja,” vēl piebilst Līga un atzīstas, ka, šādas epizodes redzot un dzirdot, nākas arī apraudāties. “Es sēžu un saku: “Ak, Dievs mīļais, cik viņam maz vajadzēja!””
Bijuši arī gadījumi, kad caur Eņģeļu pastu mazmazbērni atraduši savus vecvecākus. “Eņģeļu pasts – tā nav mehāniska dāvaniņu nosūtīšana, tās ir emocijas, prieks, brīnums, kolektīvu saliedēšana, tas ir veco cilvēku vai jaunāku sirsniņu atvēršana, tie ir jauni vēstuļu draugi, te radinieki atrod radiniekus. Tā ir emocionālās un garīgās labsajūtas veicināšana ne tikai centra cilvēkiem, bet arī personālam. Ziedotājam ir jāsaprot, ka viņa dāvaniņa rada desmit reiz lielāku pozitīvo sprādzienu centrā, par kuru viņš pat nevar aizdomāties,” ar gandarījumu rezumē Līga.

Cilvēks-orķestris
Pārsteidzošākais, ka lielāko daļu no visa šī darba Līga izdarījusi teju viena pati saviem spēkiem. “Administrēju un fiziski komunicēju tikai es. Šogad ar septiņiem tūksošiem cilvēku, pagājušajā gadā tikai ar pusotru. Nedaudz ir atšķirība, vai ne? Tāpēc var redzēt telefonā visu laiku ienāk zvani,” darba specifiku ieskicē Līga. Patiešām, sarunas laikā Līgas telefons nebeidz mirgot. “Esmu programmu cilvēks, pati taisu mājas lapas, administrēju, daru arī daudz dažādas jurisikās lietas, veidoju dizainu,” uzskaita darbīgā sieviete, vienlaikus gan atzīstot, ka ir brīži, kad arī viņa nogurst.

Sarunājoties ar Līgu, vairākārt pieķeru sevi, brīnoties par viņas gribasspēku un apņēmību, un neviļus nodomāju, ka šāda degsme par savu lietu un pašaizliedzīga darbošanās citu labā nav izmērama ne ar ko. Līga pati vērtē, ka ir ļoti mērķtiecīga. “Ar katru gadu tas izpaužas arvien vairāk. Manī nebija tas jaunības maksimālisms, bet tagad tas izpaužas,” viņa smejas. “Man nav bail, un, ja man vajadzētu, varētu arī prezidentam uzrakstīt vai aiziet ciemos. Es esmu no tiem, kas nepadodas. Lai cilvēki nestāsta, ka kaut ko nevar izdarīt. Var izdarīt pilnīgi visu, ja ļoti grib. Nevajag kautrēties, baidīties un padoties. Jā, grūti, esmu raudājusi spilvenā neskaitāmas reizes un teikusi, ka neko vairāk negribu un rīt veru biedrību ciet, jo nav finanses degvielai, nevaru samaksāt par biroju, bet tad pēkšņi kaut kas notiek un turpinu strādāt!” par to, ka ir jātic sev un jāizmēģina pilnīgi visas iespējas, ir pārliecināta Līga.

Kas notur grūtajos brīžos? “Tas ir zvans pa telefonu: “Līga, nevari palīdzēt?” vai “Paldies, bija baigi forši!”” viņa atzīstas. “Mani nenoturēs piecītis, mani notur labie vārdi. Cilvēki saka: “Ja nebūtu tava projekta, mēs pat nezinātu par tiem cilvēkiem.” Tā ir.”

Katru gadu viņa uzstāda sev pa kādam mērķim, viens no pēdējiem bijis izveidot interneta platformu, kurā būtu apvienoti visi Latvijas sociālās aprūpes centri. “Šobrīd projektā ir varāk nekā puse. Iesaistīti ir vairāk nekā seši tūksoši cilvēku,” stāsta aktīviste. Mājas lapā redzams, ka par to, ko vēlētos Ziemassvētkos, pastāstījuši jau 6737 cilvēki, bet dāvanu sarūpēšanai pieteikušie jau 6311 dāvinātāji.

Līga norāda, ka nākamajā gadā darbs turpināsies, un datu bāzē būs visi Latvijas aprūpes centri. Jau šobrīd notiek intensīvs darbs gan ar Labklājības ministriju, gan pašvaldībām. “Vakar zvanīja viens pašvaldības vadītājs un teica: “Mēs laikam esam nokavējuši. Vai mēs drīkastam vēl pievienoties?” Pašvaldības jau sāk uztraukties, ka viņu cilvēki nav sarakstā. Tas ir ļoti labs rādītājs. Tā bija ļoti laba zīme, jo es visus uzrunāju jau gadiem, bet zinu, ka nav laika, e-pasts noklīst,” ikdienas darbu ieskicē sieviete.

Vai viņa tic brīnumiem? “Šo gadu laikā man ir ļoti daudz piemēru, kad krīzes brīdī pēkšņi tev kāds pazvana un rodas risinājums. Simts procenti saku, ka, darot labo, tu vienmēr gūsi desmitkārtīgi atpakaļ. Uzreiz pasaku, te neiet runa par naudu vai par kaut kādām mantām. Bet ieguldies no sirds, un tev nāks atpakaļ! Var tikai pabrīnīties – sēdi mājās un raudi no tā, ka ar tevi ir noticis brīnums,” pašas piedzīvotajā dalās sieviete.

Labdarība nav par velti
Sarunāt vairākkārt gan atgriežamies pie tā, ka labdarība nenotiek par velti. “Cilvēki, joprojām mācās to saprast, ka par jebkuru sociālo projektu kādam kādreiz ir jāmaksā,” viņa skaidro. “Svarīgais, ko es gribu līdz ziedotājiem aiznest, ka nekas nenotiek tāpat vien – visi strādā un dara.” Arī viņa pati projektos ieguldījusi savus privātos līdzekļus – šobrīd ģimenes apstākļi to atlaujot, taču galvenais, ka nauda ieguldīta tajā, kam viņa tic un ko dara no sirds. “Es zinu, ka tādā veidā mana nauda nesīs pozitīvu, tālejošu un paliekošu rezultātu tiem vecajiem cilvēkiem vai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Teiksim tā, ja par saviem trim tūkstošiem es varu radīt sešiem tūkstošiem cilvēku prieku, tad kāda vērtība ir tai naudai?” Jāpiebilst, ka labi apmaksāto darbu kāda uzņēmumā Līga pametusi nu jau pirms vairākiem gadiem, lai pilnībā nodotos sociālajam darbam.

Sieviete ir pārliecināta, ka ir daudz cilvēku, kuri būtu gatavi labiem darbiem, tikai ne viņi nezina, kā praktiski sākt. “Ticiet man, pirmajā gadā es arī nezināju, kā to izdarīt,” tādus iedrošina Līga. Viņasprāt, cilvēkiem vajag iedot platformu un Eņģeļu pasts ir viena no tādām iespējām.

Sieviete arī uzsver – ir daudz dažādu iespēju un labdarības projektu, kur piedalīties. Viņas prasība esot, lai cilvēki kārtīgi iepazīstas ar noteikumiem un necenšas tos apiet, jo tas tikai radot lieku haosu un ne vienmēr sasniedz mērķi. “Cilvēki sāk zvanīt uz centriem, kur prioritāte ir aprūpēt cilvēku, nevis atbildēt uz šiem jautājumiem. Mūsu sabiedrība vēl mācās būt par sociāli atbildīgu,” norāda Līga. Viņa pati ļoti daudz raksta un stāsta par šiem jautājumiem biedrības NSUS mājas lapā un Facebook platformā, kur šobrīd Eņģeļu pastam jau ir gandrīz desmit tūkstoši sekotāju. “Noteikumi nerodas tāpat vien. Tie rodas no pieredzes,” viņa uzsver.

Jautāta par kļūdām, Līga atzīstas, ka tādu netrūkst, bet, ja dari no sirds, tad vārds “kļūda” neeksistē. Šo gadu laikā, kā viņa pati saka, iemantotas gan vairākas mācības. Viena no tām – teikt arī “nē”. ““Nē” vārds ir ļoti svarīga lieta, ne tikai darbā, bet arī vispār dzīvē.” Tāpat Līga mācās sarunāties ar cilvēkiem. “Esmu sapratusi, cik dažādi mēs domājam, ka katram vajag īpašu pieeju. Kad sāc ar kādu runāt, tu vēl nezini to cilvēku – viens sāk bļaut, viens raudāt, viens paldies pasaka. Es mācos komunicēt ar visiem.”

Noslēgumā Līga uzsver – nav jāgaida īpašs uzaicinājums vai svētki, labos darbus var darīt katru dienu, un aicina ikvienu savā kalendārā ik mēnesi iekļaut arī “labo darbu dienu”, ko neatcelt nekādā gadījumā. 

Informācijas avots
Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji